Mums būs milzīgs prieks un gods jau pavisam drīz uzņemt Tevi Pink Noise Riga festivālā Rīgā!
Tavu uzstāšanos 11. aprīlī koncertzālē Palladium gaidām ar lielu nepacietību, un esmu pārliecināts, ka tas būs maģisks vakars. Burtiski vakar vakarā klausījos Tavas uzstāšanās ierakstu no Radio City Hall Ņujorkā un nez’ kāpēc iedomājos, ka Tavā Rīgas koncertā Palladium būs ļoti līdzīga, unikāla noskaņa un saikne ar publiku.
.png)
Starp citu, viena lieta, ko es par tevi iepriekš nezināju, ka tev nepatīk iepriekš sagatavoti scenāriji jeb tā sauktās set listes, skaņdarbu secības. Uz skatuves viss notiek spontāni. Tas liek domāt, ka tev ir brīnišķīga saskaņa ar grupas biedriem...
Noteikti. Mēs kopā piedzīvojām veselu turneju. Tikai šīs tūres ietvaros vien ceļā pavadījām 80–90 dienas, un arī iepriekšējo tūri mēs nospēlējām kopā. Tāpēc varu teikt, ka, jā, savus grupas biedrus pazīstu diezgan labi.
Arī Rīgā uzstāsies ar šo pašu sastāvu, vai ne? (LyleBarton (taustiņinstrumenti), Sam Jones (bungas), Max Luthert (kontrabass).
Jā, tieši tā.
Un visiem tiem, kas koncertā Rīgā sagaida precīzu jaunākā albuma Odyssey atreferējumu, varam teikt, ka nekā tāda nebūs. Lai gatavojas pārsteigumiem!
Tieši tā. Manuprāt, tas ir skaisti – pārzināt savu mūziku tik intīmi, ka vari atbrīvoties no ekspektācijām, vienlaikus saglabājot mūzikas pašu būtību. Man tas ļoti patīk.
2024. gadā mūsu festivālu atklāja Brenfords Marsaliss (Branford Marsalis), kurš uzstājās kopā ar Latvijas Radio bigbendu.
Brenfords ir fantastisks mūziķis, un Rīgā viņam ļoti patika. Vienā no mūsu vēlajām nakts sarunām par džeza nākotni, par to, ka arvien mazāk cilvēku klausās džezu, un ka džeza festivāliem pasaulē klājas grūti, jo arvien mazāk ir klausītāju, kuri patiešām vēlas iedziļināties, es viņam jautāju – kuru mākslinieku šādos apstākļos viņš mums varētu ieteikt?
Brenfords uz brīdi aizdomājās un teica, ka mums uz Rīgu vajadzētu atvilkt Kamasi Vašingtonu (Kamasi Washington).
Kāpēc? Jo viņš vienlīdz labi kotējās abās auditorijās – gan jaunajā paaudzē, kas uzaugusi ar hip hopu, gan rūdīto džeza fanu paaudzē.
Vēlāk, kad Kamasi Vašingtons patiešām ieradās Rīgā un sniedza šeit varen’ iespaidīgu koncertu, mēs uzdevām šo pašu jautājumu viņam un viņa grupai. Atbildot viņi norādīja uz tevi, Nubaija.
Ak, tas ir tik mīļi!
Tāpēc, turpinot šo tradīciju – ja tev tagad jautātu, kuru mākslinieku mums noteikti nevajadzētu palaist garām nākotnē?
Tāpēc, turpinot šo tradīciju – ja tev tagad jautātu, kuru mākslinieku mums noteikti nevajadzētu palaist garām nākotnē?
Kuru jums vajadzētu nākamo? Tādu ir tik daudzi. Kā lai es izvēlos?
Gribētu Jums ieteikt kādu uzlecošo zvaigzni - jums noteikti jāuzaicina Lūks Bakhuss (Luke Bacchus). Un – pajautā man vēlreiz pēc koncerta, jo es ļoti gribētu ieteikt kādu no Tomorrow’s Warriors – tur ir viena jauna dāma, kura dara lieliskas lietas, bet man tikai jāpārbauda, vai viņai ir sava grupa. Man šķiet, ka ir.
Tavi agrīnie iedvesmas avoti bija saksofonisti Džons Koltreins, Deksters Gordons, Sonijs Rolinss. Vai viņi turpina Tevi iedvesmot?
Viņi vienmēr būs mani elki. Man šķiet – tiklīdz tu atklāj šo mūziķu radīto mākslas pasaules daļu, tu to vairs nevari pamest, un manuprāt, tas ir ļoti skaisti.
Kad tu pirmo reizi klausies Džonu Koltreinu un tu ļaujies nokļūt tur, patiešām iekšā Koltreina mūzikas pasaulē, tu vairs nevari un negribi atgriezties, jo viņa mūzikas izteiksmes veids tevi maina uz visiem laikiem.
Viņam bija pārliecība un spēja apgūt visu, kas bija pirms viņa, paņemt to, strādāt ar to, un tad ar tādu vērienu attīstīt savu personīgo skanējumu un meistarību, iedvesmojot paaudžu paaudzes teju 100 gadus vēlāk. Man tas šķiet fenomenāli. Tāpēc, jā, šie saksofonisti pilnīgi noteikti joprojām ir mani elki.
Bet tu taču sāki ar vijoli, vai ne? Kā tu nonāci līdz saksofonam?
Es biju briesmīga vijolniece. Sāku spēlēt vijoli ļoti agrā vecumā, varbūt četru vai piecu gadu vecumā. Un es to vijoli vienkārši nevarēju ciest.
Tik ļoti es to ienīdu. Un tad skolā pamanīju ansambli, šķiet, skolas bigbendu, un man uzreiz likās, ka tie instrumenti taču ir daudz stilīgāki! Izpļāpājos par to saviem vecākiem, un pēc dažiem gadiem, kad man bija kādi desmit gadiņi, un es jau gandrīz biju gatava teikt, ka mūzika nu galīgi nav domāta man, es tiku pie sava saksofona, un tas arī bija viss!
Pēc tam vijolei gandrīz vairs nepieskāros. Ja tā padomā, tā man daudz ko iemācīja, un tagad es atkal mīlu vijoli. Es to vairs nespēlēju, bet šķiet, ka esmu izgājusi veselu ciklu pa apli, lai atkal vijoli novērtētu un iemīlētu.
Pirms vairākiem gadiem redzēju tevi Jazz à Vienne festivālā, tu spēlēji tajā pašā vakarā, kad Roberts Glaspers.
Ak, jā, tajā milzīgajā amfiteātrī.
Tieši tā, Vjenas (Vienne) pilsētas amfiteātrī. Un kā kolēģis saksofonists (protams, atvainojos par apzīmējumu "kolēģis", jo saksofonu spēlēju tikai amatiera līmenī), atceros, ka tu spēlēji tenora saksofonu ar ļoti savdabīgu kakliņu, vai ne? Tikai vēlāk uzzināju, ka tu spēlē uz ļoti specifiskiem saksofoniem.
Mēģinu atcerēties, vai tobrīd es vēl spēlēju ar savu Conn, kuram arī ir dīvains kakliņš. Bet, sķiet, ka Vjenā es jau spēlēju Lineage Series, ko izgatavojis instrumentu meistars Deivs Volkers (Dave Walker) no Līdsas. Pavisam nesen viņš man sarūpēja manu pirmo custom (pēc īpaša pasūtījuma veidoto) saksofonu. Koncertā tu to varēsi redzēt, un tas patiesi ir mākslas darbs.
Ar iepriekšējo saksofonu es spēlēju sešus gadus, un mēs šad un tad aprunājāmies par to, kas man tajā instrumentā patika un kas nepatika. Pirmais nebija būvēts īpaši man, bet šis gan, un tas bija pārsteigums! Jauno instrumentu saņēmu pagājušajā gadā, un varu teikt godīgi, ka nekad iepriekš neko tamlīdzīgu nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi, tas ir viens no maniem mīļākajiem, ja ne pats mīļākais instruments.
Es joprojām pie tā pierodu un iejūtos, mūsu iepazīšanās norit nesteidzīgi, bet esmu sajūsmā.
Domāju, ka Rīgas saksofon-fanāti būs ieinteresēti dzīvajā apskatīt, noklausīties un uzzināt kaut ko vairāk par Deiva Volkera saksofoniem.
Jā, tas ir neticams un iespaidīgs instruments. Vai zināji, ka Džonijam Hodžesam (Johnny Hodges) uz saksofona kakliņa bija attēlota čūska? Arī šim uz kakla ir čūska! Kad to pirmoreiz ieraudzīju, teicu Deivam: “Kā tu to dabūji gatavu?" Un vēl es no Deiva saņēmu jaunu iemutni, jo viņš man vienkārši atsūtīja veselu kaudzi.
Nubaija, tu esi spēlējusi uz daudzām pasaules skatuvēm, no Ņujorkas Radio City Hall līdz Čikāgas simfoniskajam centram, no Glastonberijas līdz Ņūportas džeza festivālam un daudz kur citur. Kas ir tas, kas tavās acīs festivāla uzstāšanos padara leģendāru? Un šajā kontekstā – ko tu sagaidi no Rīgas?
Es domāju, ka uzstāšanos par leģendāru padara tas, ka abas puses – gan publika, gan mākslinieks un grupa – ierodas atvērti. Starp jums rodas sinerģija. Tu spēlē, publika to uztver, publika atdodas tev, un tu saņem pretī no publikas. Man šķiet, ka tas ir ir viens leģendāras performances nosacījums.
Man ļoti patīk, ja arī pirms koncerta viss norit plūstoši un bez aizķeršanās. Tu vari tikai spēlēt, tev ne par ko citu nav jādomā. Man liekas, klausītāji parasti nedomā par to, kas ar mūziķiem notiek lidostās, vai reiss kavējās? Dažreiz tas koncertam iedod asumu, jo tavs adrenalīns ir augšā vēl pirms tu vispār esi ienācis pa durvīm. Dažreiz tas padara koncertu dīvainu, jo savās sajūtās joprojām esi lidostā un nespēj noticēt, ka vispār paguvi laikā.
Man šķiet, ka mēs kā mūziķi vispār nedrīkstam domāt tādās kategorijā kā “kā radīt kaut ko leģendāru”. Tā gluži vienkārši nedrīkst domāt. Tas nav tavs mērķis, jo tiklīdz tu pārcenties, tu pazaudē pašu muzicēšanas jēgu – izpausties!
Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēkiem ir ļoti grūti būt klātesošiem. Publiku dažreiz tu ļoti aizrauj līdzi, bet dažreiz vajag nedaudz laika, lai atgādinātu: "Hei, mēs šeit esam visi kopā," un paiet laiks, līdz mēs visi notikumā iegremdējamies kopā. Man šķiet, ka tas ir ļoti normāli un dabiski, jo sabiedrībai kopumā ir uzmanības deficīts, un pasaulē šobrīd daudz kas notiek. Tāpēc es domāju, ka jebkas, kas liek cilvēkiem justies gaidītiem, paver ceļu uz kaut ko īpašu. Mērķis ir justies īpaši.
"Leģendārs" vispār ir sarežģīts termins, tu šo birku nevari piekabināt pats sev. Tu nevari to mākslīgi pielipināt savam festivālam. “Leģendārumu” piešķir auditorija, slavējot, runājot, iedvešot dzīvību un iedvesmu tajā, ko dari, lai to varētu darīt atkal un atkal. Citiem vārdiem – neuzliec pārāk lielu spiedienu saviem darbiem, lai vari lidot un brīvi izpausties, kas arī ir mākslas mērķis.
Galugalā tieši auditorija būs tā, kas, laikam ejot, noteiks viena vai otra koncerta leģendāro statusu. Teiksim, Mailsa Deivisa 1964.gada vai 1970. gada koncerti. Tāpat būtu muļķīgi iedomāties, ka pirms došanās uz koncertu, kāds lauzītu galvu, nez, vai šis būs leģendārs šovs? Es domāju, ka “leģendārs” nāk pēc, nevis pirms koncerta.
Man ir bijis tik daudz koncertu, kuros esmu bijusi skatītāju rindās un domājusi: "Oho, šis bija patiešām īpašs šovs un nekas tāds vairs neatkārtosies." Un es ceru, ka arī pati esmu radījusi šādus mirkļus saviem klausītājiem. Tāpat es saprotu, ka, pat, ja izdaru labāko, uz ko esmu spējīga ik reiz, kad kāpju uz skatuves – galugalā, tas ir mans mērķis –, arī tas var tikt uztverts ļoti dažādi.
Varbūt pēc 20 gadiem kāds teiks: "Ak, es viņu redzēju, kad viņa tikai sāka savu karjeru, un tas bija lieliski, un tagad viņa ir šeit." Man šķiet, man arī ir bijuši tādi brīži, kad es domāju: "Ak, es redzēju šo cilvēku klubiņā ar kādiem simts apmeklētājiem," un tas bija leģendāri, jo tas bija maziņš, intīms, tas bija arī kaut kas nepieredzēts. Atceros Brenforda Marsalis kvarteta performanci Ņūportā. Šķiet, tas bija pagājušajā vasarā. Es vienkārši biju pārsteigta – lietas, ko viņš darīja, bija apbrīnojamas, tas bija leģendāri. Man šķiet, viņš nospēlēja kaut ko līdzīgu My Little Suede Shoes tik klusi, lai gan viņa priekšā bija simtiem un tūkstošiem cilvēku... Bet viņa kvarteta izpildījumā tas bija tik īsti.
Brīnišķīga atbilde!
Paldies! Uzstāšanos Rīgā es ļoti gaidu, un vēlreiz paldies, ka uzaicinājāt!
Un pēdējais jautājums! Ja tev būtu jānosauc viens džeza ieraksts, kas, cerams, spētu pievērst džezam cilvēkus, kuri to vēl nemīl – kas tas būtu? Tas var būt jebkas. Varu pačukstēt, ka mēs šo pašu pašu jautājām arī Kamasi Vašingtonam, un viņa ieteikums bija Mailsa Deivisa In a Silent Way (1969). Ko ieteiktu Tu?
Ak kungs, tas ir ļoti grūti. Es atļaušos būt nedaudz brīvāka un teikšu, ka nosaukšu divus albumus. Vienu vecu un vienu jaunu. Man šķiet, ka tas ir godīgi, jo džezā mēs atrodamies divās dažādās orbītās. Lai arī tā ir viena pasaule, bet ir cilvēki, kurus vairāk piesaista vecāki ieraksti, un ir tādi, kurus vairāk uzrunā jaunāki.
Vecais ieraksts – un par šo es esmu runājusi laikam pilnīgi katrā intervijā – ir Hērbija Henkoka (Herbie Hancock) The Piano. Tas vienkārši ir fantastisks solo ieraksts, kurā visu maģiju Henkoks radījis viens pats kopā ar savām klavierēm.
Mūsdienu ieraksts... Es teikšu – Džošua Redmans (Joshua Redman) un viņa albums Wish? Tas ir tas, kurā iekļauta dziesma Soul Dance. Vāks! Esmu to klausījusies tik daudz, un tagad pat nevaru atcerēties nosaukumu! Pusaudzes gados tas man bija ļoti nozīmīgs albūms!
Paldies par sarunu un atklātību, Nubaija! Gaidīsim Tavu un kvarteta performanci uz Palladium skatuves 11. aprīlī!
Biļetes joprojām pieejamas pinknoiseriga.com vai fienta.com
Tiekamies!
Projektu līdzfinansē:
Mediju partneri:
Seko mums:
